Pēc dzīves loma – uz Norvēģijas ūdeņiem

Pēc dzīves loma – uz Norvēģijas ūdeņiem

Nevar sagaidīt vasaru

«Parasti jau pavasarī meklēju kādu iespēju, kur pamakšķerēt. Nevaru sagaidīt vasaru,» smej uzņēmējs. Viņš gan norāda, ka aizvien mazāk sanāk makšķerēt Latvijā, jo tam vienkārši darba specifikas dēļ trūkst laika. «Savukārt aizbraukt kaut kur prom, vismaz galvas izvēdināšanas ziņā, ideāli,» tā viņš.

Arī tagad, maija brīvdienās, uzņēmējs kopā ar makšķerētāju entuziastu grupiņu no Jelgavas devās uz Norvēģiju. «Principā apvienoju darbu ar atpūtu. Es tur esmu bijis, tāpēc varu palīdzēt labākās vietas atrast, saorganizēt nakšņošanas vietas, saplānot braucienu. Bet, tiklīdz tiekam laivā, darbs paliek krastā,» smej U.Valters.

 

 

Bez zivīm nepaliek neviens

Makšķerēšana ir U.Valtera hobijs jau daudzus gadus, tāpēc cope izmēģināta dažādās valstīs gan jūrās, gan ezeros, bet tieši Norvēģijas ūdeņi viņam šķiet labākie. «Tie eksemplāri, kas tur dzīvo, ir tā vērti, lai tur brauktu atkal un atkal. Ja kāds grib noķert savu dzīves zivi, tad to noteikti var izdarīt Norvēģijā,» pārliecināts U.Valters. Arī viņš savu līdz šim lielāko lomu – 15 kilogramu smagu mencu – noķēris tieši Norvēģijā. Tiesa, viņam veicies arī citos ūdeņos, un, piemēram, 14 kilogramu dorada savulaik noķerta Atlantijas okeāna Karību jūras baseinā.

Lielāko lomu viņš gan noķēris pagājušajā gadā, kad makšķerēt uz Norvēģijas ūdeņiem bija devies pirmoreiz. Savukārt šoreiz U.Valtera lielākais loms bijis septiņu kilogramu menca, bet tāpat noķerti arī vairāki jūras zuši svarā pāri par trīs kilogramiem. «Bez zivīm tur nepaliek neviens. Cits jautājums, cik tās ir lielas, bet mūsu gadījumā kāds noķēra 20 kilogramu, cits 10, bet cits pa divi trīs kilogrami smagām zivīm,» teic uzņēmējs, piebilstot, ka šoreiz redzēta arī maza haizivs. «Aptuveni 70 centimetri gara haizivs. It kā maza, bet kad viņa uz tevi lūkojas dzeltenīgi zaļām acīm, omulīgi nav. Zobi viņai tāpat ir diezgan asi...» nosaka U.Valters.

 

 

Pilns auto ar ekipējumu

Tā kā Norvēģija nav ļoti tāla, tad kā pozitīvo U.Valters min iespēju nokļūt turp ar savu auto. «Protams, vienmēr var lidot, taču šajā gadījumā ir svarīgi, ka mēs varējām paņemt savu ekipējumu. Visu jau var noīrēt, bet savs ir savs. Un, piemēram, pilkeri (īpašs vizulis – red.) vien katrs sver ap puskilogramu. Soma ar vizuļiem jau vien pārsniegtu atļauto lidmašīnas bagāžas svaru,» skaidro U.Valters. Viņš stāsta, ka savā kompānijā braukuši uz Norvēģiju ar busiņu – Rīgā uzbraukuši uz prāmja līdz Stokholmai, un tad braukuši aptuveni 1000 kilometru līdz Norvēģijas ziemeļiem, Hitras salai.

 

 

«Pilnīgam iesācējam tur nav ko darīt»

Kaut arī lielie lomi un nelielais attālums no Latvijas varētu vilināt turp doties ikvienu makšķerēšanas interesentu, U.Valters vērtē, ka tomēr nemaz tik viegla cope tur nesanāk. «Vējš auksts, viļņi pietiekami lieli. Un ūdens temperatūra ir tikai plus 3 līdz 6 grādi, tāpēc apgāzties nebūtu prāta darbs. Vispār jābūt gan drosmīgam, gan ļoti prātīgam un arī izveicīgam, lai to 50 zirgspēku laivu šajos ūdeņos saturētu,» viņš vērtē.

 

 

Ēdiens – savs no mājām un, protams, zivis

«Braukt uz dullo turp nevar. Noteikti ir jāzina, kur nakšņosiet un dzīvosiet un jānorezervē laiva. Tāpat jāpadomā par ēšanu jau laikus. Mēs ņēmām visu no mājām. Vakariņās, protams, tiek gatavotas noķertās zivis, taču visu pārējo – ņēmām līdzi. Līdz veikalam tur ir kādi 40 kilometri,» norāda U.Valters, piebilstot, ka par dzīvošanas ērtībām gan nav jāsatraucas, jo mājiņās par visu gatavošanas aprīkojumu ir padomāts.

 

 

Raksts no:

Jelgavas Vēstnesis, 11. maijs, 2014. Raksta autore: Ligita Lapiņa.

Foto: no U.Valtera personīgā arhīva

20130610_094002.jpg
20130610_135531.jpg
20130611_104934.jpg
20130611_172030.jpg
Cope Norge 014.jpg
Cope Norge 021.jpg
Cope Norge 022.jpg
Cope Norge 045.jpg
Cope Norge 053.jpg
P1090663.JPG
cope norv 028.jpg